Vīramāte man sacīja: “Tu tik briesmīga esi palikusi, meita noteikti būs tevī atsitusies”

Kad citas sievietes stāstīja, ka nevarēja iedzīvoties vīra ģimenē, es neticēju. Man ar vīra vecākiem viss bija normāli, bet, visticamāk, tas bija tāpēc, ka praktiski uzreiz pēc kāzām mēs pārcēlāmies 2000 km attālumā no viņiem.

Es pat lāgā nespēju iepazīties ar “mammu”. Iepazināmies kāzās, pēc tam nedēļu dzīvojām viņu dzīvoklī, bet es vairāk skrēju pa veikaliem un krāmēju mantas. Pēc tam pārcēlāmies. Vīrs man ir militārists, tāpēc nebija ne domu, ka varētu nepārcelties.

Tur, prom no viņa ģimenes, nodzīvojām 10 gadus. Tad, kāda veiksme! Vīru sūtīja atpakaļ uz dzimto pusi. Tiesa, priekš manis jaunumi bija ne pārāk patīkami, jo es jau tur biju iedzīvojusies, mums bija iedots labs dzīvoklis, turklāt gaidījām trešo bērniņu. Bet neko padarīt. Vīrs apsolīja, ka tagad gan viss, vairāk nepārcelsimies.

Dzemdēju es jau dzimtajā pilsētā.

Pēc gada es atkal biju stāvoklī. Tas bija ļoti neplānoti, es nebiju gatava, bet mēs vienmēr gribējām lielu ģimeni, tāpēc nebija šaubu, ka bērniņu atstāsim.

Kad es jau biju ar lielu vēderu “palīdzēt” piedāvājās “mamma”. Tā nu viņa nāca ciemos, tomēr palīdzības vietā tikai sēdēja un dzēra tēju, un izteica norādījumus.

Es nepievērsu īpaši lielu uzmanību tām lietām, ko viņa teica par uzkopi un tīrīšanu. Bet, kad viņa aizskāra bērnu audzināšanas tēmu, es vārījos kā tāda tējkanna. Man bija nepatīkami dzirdēt, ka sieviete, kura mani lāgā nepazīst, nav mani redzējusi 10 gadus un savus mazbērnus pazīst tikai pēc fotogrāfijām – dod man norādījumus.

Bet, kad es biju astotajā grūtniecības mēnesī, viņa paziņoja:

LASI VĒL: Čakšas trešā laulība beidzās ar šķiršanos

“Tev noteikti meita būs!”

Bet mēs arī ļoti gribējām meitiņu, jo, kā nekā, mums jau bija trīs dēli! Tāpēc es ar smaidu viņai pavaicāju:

“No kā jūs tā spriežat, Zoja?”

“Nu tu tik briesmīga esi palikusi, Valērija. Pietūkusi, seja nekāda. Meitene paņēmusi pēdējās skaistuma paliekas.”

“Zoja, paldies, protams… Vispār es katrā grūtniecībā esmu tā pietūkusi.”

“Ne katrā.”

“No kurienes jūs to zināt? Jūs mani tikai fotogrāfijās esat redzējusi, kad es gaidīju Gļebu vai Mihailu, ar Aleksandru tikai pēdējās divas nedēļas pirms dzemdību nama redzējāt.”

“Nestrīdies ar mani. Lūk, man ir dēls. Es biju skaistule, visi teica kā es mirdzu. Bet uz tevi ir briesmīgi skatīties. Tu esi uzpūtusies, it kā piepildīta ar ūdeni. Un kājas vairs nevienos apavos nelien.”

Es paklusēju, savaldījos. Bet sāku runāt par to, ka runa nav par bērna dzimumu, bet gan tajā apstāklī, ka man ir jau 39 gadi. Bet manu vīru viņa dzemdēja 19 gados, bet tādā vecumā visas ir kā ziediņi, neatkarīgi no tā, vai tu gaidi bērnu, vai nē.

Viņa vēl vienu reizi norādīja uz to, ka es esmu briesmīga, neglīta utt. Vīrs pārtrauca šīs sarunas. Un, starp citu, piedzima dēls…